TINNITUS – TROKSNIS AUSĪS

Tinnitus latīniski “tinnere” – skanēt, trinkšķēt.

Nopietnākos gadījumos tinnitus fenomenam var pievienoties dzīves kvalitāti ietekmējoši simptomi, piemēram, darbaspēju samazināšanās, aizkaitināmība, miega un koncentrēšanās grūtības, depresija (komplekss tinnitus).
Hronisks komplekss tinnitus ir smagākā tinnitus forma.

Ārstam ir ļoti svarīgi pacienta izteikumi, sūdzības – kaut arī tas ir subjektīvs rādītājs, tomēr tā ļoti svarīga informācija slimības smaguma noteikšanai. Turklāt ir vajadzīgi arī objektīvi kritēriji, balstoties uz tiem, varētu izvērtēt tinnitus problemātiku. Šādu novērtējumu ārsts var iegūt, izmantojot tinnitus testu (pēc Goebela un Hillera), kas palīdz individuāli diferencēt traucējumu smaguma pakāpi un iedala to 4 pakāpēs. 

Iedalījums pēc smaguma pakāpes

I pakāpe – tinnitus ir labi kompensēts, neietekmē dzīves kvalitāti.

II pakāpes – tinnitus pārsvarā parādās klusumā un darbojas traucējoši pie stresa un slodzes.

III pakāpe – tinnitus ilgstoši nelabvēlīgi ietekmē kā privāto, tā darba sfēru. Rodas traucējumi emocionālā, kognitīvā un fiziskā jomā.

IV pakāpe – tinnitus izraisa pilnīgu dekompensāciju privātā sfērā un darba nespēju.

Informācija sagatavota pēc Vācijas Tinnitus līgas materiāliem

Trokšņa raksturs tiek uztverts ļoti dažādi:

• kā šalkoņa, čaboņa,
• ņurdoņa vai svilpošana,
• kā ūdens skalošanās,
• līdz pat motora troksnim galvā vai ausī, bez ārēji atpazīstama skaņas avota.
• Dominē augstas frekvences trokšņi.
• Raksturīgas tinnitus skaļuma svārstības.
• Izteiktāks troksnis mierā, klusumā, vakarā vai naktī.
• To maskē apkārtējās vides trokšņi.
• Ja pacients ir vājdzirdīgs, tad troksnis bieži tiek uztverts skaļāk, apkārtējās vides trokšņi neiedarbojas maskējoši.

Tinnitus veidi

• Var būt atšķirīgs skaļuma, frekvences un ilguma ziņā.
• Pastāvīgs vai pārejošs.
• Ar dzirdes pasliktinājumu vai bez tā.
• Objektīvs – to var dzirdēt arī neiesaistītas personas, piemēram, ārsts ar stetoskopu var dzirdēt šo troksni.
• Subjektīvs – to var dzirdēt tikai pats pacients. Tas iedalās vairākās fāzēs:
  

– Pēc ilguma:

• akūts – mazāk par 3 mēnešiem,
• hronisks – ilgāk par 3 mēnešiem.

• vienpusējs,
• abpusējs.

• Kompensēts tinnitus: trokšņi ausīs parādās bez atpazīstama skaņas avota. Skartā persona troksni ausīs var tolerēt un integrēt ikdienas dzīves norisēs, troksnis apgrūtina niecīgi. (I un II smaguma pakāpe)
• Dekompensēts tinnitus: trokšņa parādīšanās stipri ietekmē pacienta dzīves kvalitāti un noved pie psihiskām un/vai psihosomatiskām problēmām, piem., koncentrēšanās traucējumiem, depresijas, bailēm, miega traucējumiem. (III un IV smaguma pakāpe)

Trokšņa ietekme/trokšņa trauma

Tas ir viens no biežākiem tinnitus cēloņiem (līdz 30%), kura gadījumā ilgstoša trokšņa vai pēkšņa trokšņa rezultātā tiek bojātas matiņšūnas iekšējā ausī.

Te pieskaitāms pēkšņs ilgstošs troksnis, kā arī ilgstoša skaļas mūzikas klausīšanās, īpaši ar Mp3 u.c. pleijeriem, un bieža diskotēku vai rokkoncertu apmeklēšana. 

Trokšņa traumas gadījumā pie tūlītējas akūtas ārstēšanas gandrīz vienmēr ir iespējama izveseļošanās.

Apasiņošanas traucējumi

Gadu desmitiem ārstiem vienīgais izskaidrojums troksnim ausī bija iekšējās auss apasiņošanas traucējumi.

Bet praktiski apasiņošanas traucējumi kā dzirdes pasliktināšanās un trokšņa cēlonis ir rets.

Asinsriti veicinoši medikamenti un infūzijas ir neefektīvas un pārsvarā vairs netiek ieteiktas.

Dzirdes pasliktināšanās

Ar dzirdes pasliktināšanos saprot pēkšņu dzirdes zudumu, parasti vienā ausī.
Biežāk to pavada troksnis ausī nekā reibonis.

Pamatojoties uz daudziem pētījumiem, tiek pieņemts, ka vairumā gadījumu pēkšņais dzirdes zudums pāriet pats no sevis (spontāna izārstēšanās).

Tomēr bieži saglabājas troksnis ausī un/vai dzirdes pasliktinājums.

Kakla skriemeļu patoloģija

Izmaiņas un funkcionālas blokādes kakla skriemeļos var izraisīt troksni ausīs vai to pastiprināt.

To var piedzīvot arī kā galvas un kakla skriemeļu traumas sekas.

Zobu-žokļu rajona traucējumi

Žokļa mežģījums, bojājums, zobu ekstrakcija, zobu plombēšana, zobu griešana (bruksisms) utt. arī var būt tinnitus iemesli.

Presbyacusis/vājdzirdība

Presbyacusis ir pazemināta dzirdes spēja no agrīna vecuma un parasti ir saistīts ar augsto toņu vājdzirdību.

Bet nav teikts, ka šī vājdzirdība vienmēr noved pie tinnitus.

Dzirdes nerva neirinoma

Tas ir labdabīgs dzirdes nerva audzējs, kas nospiež nerva šķiedras un var izraisīt dzirdes pasliktināšanos, troksni ausīs vai reiboni.

Dzirdes nerva neirinomu var diagnosticēt ar kompjūtertomogrāfijas (CT) vai magnētiskās rezonanses izmeklējumu (MRI) palīdzību. Par laimi, to sastop ļoti reti (līdz 4 %). Bet tas tomēr ir jāoperē vai jāizmanto staru terapija.

Meniere slimība

Ar Meniere slimību saprot lēkmjveidīgu reiboni, kas saistīts ar dzirdes zudumu un troksni ausī.

Lēkmes var būt retas vai biežas. Parasti slimība skar vienu ausi. Slimība noris ar paasinājumiem. Ja paasinājumi ir bieži, tad pacientam parasti attīstās izteikts dzirdes zudums un zemas frekvences tinnitus.

Citi iemesli

Paralēli šiem galvenajiem cēloņiem pastāv daudzi iespējami tinnitus iemesli.
Šeit būs īss pārskats, lai Jūs varat to pārrunāt ar savu ārstu.

• Sirds-asinsrites saslimšanas, īpaši sirds ritma traucējumi
• Vielmaiņas traucējumi: diabēts, paaugstināts holesterīns
• Nieru slimības
• Hormonu līdzsvara traucējumi: hipo- vai hipertirioze, traucējumi menopauzes laikā
• Otoskleroze
• Hroniski vidusauss iekaisumi
• Saindēšanās (intoksikācija) ar noteiktām apkārtējās vides indēm, bet arī medikamentiem (parasti ir informācija medikamentu anotācijā). Noteikti paši nepārtrauciet lietot šādus medikamentu, jo tie var būt nepieciešami citiem svarīgiem mērķiem. Konsultējieties ar savu ārstu.
• Galvaskausa-smadzeņu trauma, centrālās nervu sistēmas slimības
• Narkoze, īpaši spinālā anestēzija u.c.

Tinnitus kā simptoms

Tinnitus kā simptoms var norādīt uz to, ka fiziskā vai garīgā līmenī kaut kas nav kārtībā, ka kaut kas ietekmē veselības stāvokli vai pat padara slimu. Daudzi pacienti šajā situācijā jūtas bezpalīdzīgi.

Akūta tinnitus gadījumā pirmajā vietā ir diagnostika un izskaidrojoša saruna, lai izvairītos no sarežģījumiem.

To var veicināt

Bailes no nopietniem cēloņiem un sekām. Pacientiem, kuri netiek pietiekami aprūpēti vai jūtas vientuļi, nedrošība un bailes bieži veicina simptomu pasliktināšanos.

• Nepietiekama informētība un tās dēļ radušies nepareizi priekšstati, kas atbildību par veselību uzliek uz ārsta pleciem.
• Vēl arvien sastopama nekorekta informācija no ārstiem, kas saka, ka “tur neko nevar darīt, ar to jādzīvo”.
  

Kā tas var būt, ka dzird troksni, “kura nemaz nav”?

Zinātnieki ir attīstījuši vairākas teorijas par to, kā un kāpēc rodas tinnitus. Lai Jūs labāk izprastu kopsakarības, vispirms Jums būtu jāzina, kāds ir dzirdes uztveres process.

• Auss gliemežnīca uztver skaņu viļņus no gaisa, un bungplēvīte sāk vibrēt.
• Šīs svārstības aiz bungplēvītes vidusausī tiek pastiprinātas ar dzirdes kauliņu starpniecību un novadītas tālāk līdz iekšējai ausij.
• Iekšējā ausī atrodas dzirdes orgāns – gliemezis. Tas ir pildīts ar šķidrumu, tādēļ svārstības tiek pārveidotas par viļņiem.
• Gliemezī atrodas matiņšūnas.
• Šīs matiņšūnas tiek iekustinātas ar viļņu svārstībām, radot nervu impulsus, kuri pa dzirdes nervu tiek novadīti līdz smadzenēm.
• Smadzenēs šie signāli tiek apstrādāti, pārveidoti par toņiem. Šeit troksnis pirmo reizi kļūst mums apzināts un atpazīts, papildināts ar sajūtām un šādā formā uztverts kā troksnis. Bieži, daļēji uz pieņēmumiem balstīti, tinnitus izskaidrojumi balstās uz to, ka ir bojātas jutīgās matiņšūnas vai nervu šķiedras.

Kāpēc troksnis ausīs tiek uztverts kā mokošs?

Kad mēs dzirdam troksni ausīs kā “signālus no nekurienes” un nevaram tos saistīt ar ārēju saprotamu skaņas avotu, līdz ar to nevaram to atšifrēt, tad mūsu zemapziņa signalizē par “draudošām briesmām”, un mēs to uztveram kā brīdinājumu, trauksmes signālu. Mēs reflektori uz to reaģējam ar paniku, bēgšanas reakciju vai sastingumu. Mēs jūtamies bezpalīdzīgi un sindroma varā.

Diagnostika

• Izmeklēšana pie ausu-kakla-deguna ārsta (pēc iespējas ātrāka) – ar mērķi izslēgt vai apstiprināt organisku auss saslimšanu.
• Izmeklēšana pie ģimenes ārsta (anēmija, arteriāla hipertensija, diabēts, infekcijas slimības, laboratoriskie izmeklējumi u.c.).
• Psiholoģiska-psihoterapeitiska diagnostika hroniska tinnitus gadījumā, tad, ja netiek apstiprināti organiski cēloņi, bet ir bailes, bezpalīdzība, hipohondrija, miega traucējumi.
• Neiroloģiska diagnostika: 4 % n.acusticus neirinomas izpaužas ar tinnitus, bazilārā migrēna, multiplā skleroze, intrakraniāls spiediena pieaugums, temporālā epilepsija.

Ārstam būs nepieciešama papildu informācija

• Anamnēze – līdzšinējā terapija, agrākās saslimšanas, medikamentu lietošana, jautājumi par uzturu, alkohola lietošanu, smēķēšanu u.c.

• Specifiski jautājumi par tinnitus:

• iepriekšējā norise,
• lokalizācija,
• trokšņu kvalitāte,
• stiprums/skaļums, frekvence,
• subjektīvās sajūtas, traucējumu smagums.

• Tinnitus vēsture:

• pirmā tinnitus parādīšanās epizode,
• pavadošie apstākļi, fizisko un garīgo traucējumu analīze.

• Uzvedības analīze:

• tinnitus pastiprinošo un atvieglojošo faktoru analīze, iespējamie stresa faktori, ierobežojumi,
• emocionālie, kognitīvie, psiholoģiskie un ar uzvedību saistītie reakciju parametri.

Atsevišķos gadījumos:

• ortopēds – mugurkaula, žokļa aparāta traucējumu gadījumā,
• datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse, digitālā subtrakcijas angiogrāfija vai cerebrovaskulārās sistēmas angiogrāfija/angio-MRI/-CT pie pulsatīva tinnitus,
• doplerogrāfija ekstra- un intrakraniālām artērijām, ar funkcionālām provēm.